Bulīmija

Nervu bulīmija jeb bulimia nervosa ir krasi atšķirīga no anoreksijas, biežāk sastopama un (diemžēl) arī grūtāk pamanāma, ja tā ir skārusi kādu tuvu cilvēku. Pazīme, ko vairumā saista ar bulīmiju un arī var pamanīt (parasti nejauši), ir vemšanas mākslīga izraisīšana. Jāatzīmē, ka arī anoreksijas gadījumā meitenes var mākslīgi izraisīt vemšanu. Taču pārējie bulīmijas simptomi ir pilnīgi atšķirīgi.

Bulīmijai raksturīgas rīšanas lēkmes (šī arī ir galvenā bulīmijas pazīme), līdzīgi kā kompulsīvas pārēšanās gadījumā, taču, lai uzstādītu bulīmijas diagnozi, šīm lēkmēm jābūt vismaz divreiz nedēļā un jāilgst vismaz trīs mēneši no vietas. Tieksme pēc ēdiena ir tiešām nekontrolējama, visas domas grozās tikai un vienīgi ap ēdiena tematiku.

Ne visas meitenes izvēlas mākslīgi izsaukt vemšanu, daļa lieto arī caurejas zāles, lai ātrāk atbrīvotos no ēdiena, daļa slimnieču šīs abas metodes kombinē. Tāpat uz savu galvu tiek lietoti urīndzenoši preparāti un citi svara zaudēšanas līdzekļi. Bieži vien, izjūtot vainas apziņu par nenormāli lielo apēstā ēdiena daudzumu, tiek uzsāktas badošanās tūres. Tāpat, līdzīgi kā anoreksijas gadījumā, meitenes pastiprināti nodarbojas sportu un jebkurām fiziskām aktivitātēm, jo arī šajā gadījumā ir iekšējas bailes palikt resnai, neglītai un negribētai.

Bulīmijas slimnieces, atšķirībā no anorektiķēm, saprot un skaidri apzinās, ka viņu uzvedība un attieksme pret ēdienu nav normāla. Parasti pēc kārtējās rīšanas lēkmes, sajūtot fizisku nelabumu, nāk tāda kā atklāsme, ka ir izdarīts kas slikts, ka ēdiens valda pār tevi, nevis tu pār ēdienu. Šādos brīžos meitenes izjūt milzīgu vainas sajūtu, nomākumu, sāk badoties un, protams, no uzņemtā ēdiena atbrīvojas.

Atšķirībā no anoreksijas slimniecēm, bulīmiķes ir sabiedriski aktīvākas, vismaz ārēji neizskatās noslēgtas, labprāt komunicē ar citiem cilvēkiem, tādā veidā meklējot piepildījumu savai vientulībai. Paanalizējot sīkāk, iesaistīšanās attiecībās nav īsti normāla, meitenes meklē atbalstu, padara sevi atkarīgas no cilvēkiem, kam ļoti pieķeras. Tāpat bieži vien meitenes iesaistās nekontrolētos seksuālos piedzīvojumos, gadījuma sakaros, mēdz uzvesties vulgāri, izaicinoši – patiesais iemesls atkal ir sajust savu vērtību, dzirdēt komplimentus, justies vajadzīgai un iekārotai.

Uzmanības pievēršanai meitenes var arī zagt, lietot dažādus medikamentus, narkotikas, pievērsties kaitīgiem ieradumiem, lai arī patiesībā arī tās ir izpausmes, kas liecina par nespēju kontrolēt sevi un savas kaislības. Protams, šāda uzvedība nav normāla un nedod to piepildījumu, kāds dabiski būtu vajadzīgs, tāpēc meitenes atgriežas pie vecā, uzticamā sevis „piepildīšanas” paņēmiena – pārēšanās.

Atšķirībā no anoreksijas slimniecēm, bulīmijas pacientēm ķermeņa masa nav samazināta. Parasti tā ir normāla vai pat palielināta. Pārēšanās ar sekojošu atbrīvošanos no ēdiena nav efektīva svara zaudēšanas nolūkā un pacientes bieži pašas to apzinās, taču pieradums pie ēdiena „mierinošā” efekta un sekojošas bailes no liekā svara ir pārāk spēcīgas, lai pārtrauktu šo apburto loku.

Kādu laiku pēc slimības sākuma pacientēm parādās sūdzības arī par kuņģa-zarnu trakta darbību – vemšanas reflekss nāk pat tad, kad to vairs nevēlas izraisīt, regulāri ir nepatīkamas atraugas. Ja tiek lietoti caurejas līdzekļi, tad, pārtraucot lietošanu, var būt aizcietējumi. Raksturīgi ir zobu emaljas bojājumi no kuņģa skābes, kas skar zobus vemšanas laikā.

Bulīmija, tāpat kā anoreksija, ir jāārstē kompleksi – ar medikamentiem un psihoterapiju, lai nostiprinātu pacientes pašapziņu, normalizētu tieksmes un vēlmes. Efektīva ir grupas terapija, kur var saņemt pietiekami lielu atbalstu, kas šīm meitenēm ir ļoti nepieciešams.