Anoreksija

Ar terminu „anoreksija” mūsdienās medicīnā apzīmē apetītes trūkumu vai nespēju ēst (piemēram – kakla sāpju dēļ ir apgrūtināta rīšana un slimnieks izvairās no ēdiena), taču Anorexia nervosa jeb nervu anoreksija – tā jau ir ēšanas traucējuma diagnoze. Izdala arī pre-anoreksiju, kas principā ir anoreksijas sākumstāvoklis ar tādiem pašiem simptomiem un visbiežāk pāriet anoreksijā, tā kā šis dalījums nav īsti pareizs.

Orexis tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „vēlme, alkas pēc kaut kā”, priedēklis an- apzīmē noliegumu. Šis tulkojums arī precīzi pastāsta galveno nervu anoreksijas dabu – šī slimība ir cīņa ar savām vēlmēm, nevis ar apetīti, patiesībā ēdiens ir tikai līdzeklis un izpausme pavisam citiem procesiem.

Visbiežāk slimo jaunas meitenes un sievietes, vecumā līdz 30 gadiem, taču pārsvarā tās ir pusaudzes līdz 18 gadu vecumam. Pēdējos gados palielinās arī ar anoreksiju slimo puišu un vīriešu skaits.

Anoreksijas (turmāk ar vārdu „anoreksija” tiks apzīmēta tieši anorexia nervosa) izpausmes ir ļoti daudz un dažādas, taču ir aspekti, kas visām slimniecēm ir kopīgi. Galvenās pazīmes – paciente izvairās no pārtikas uzņemšanas ar mērķi zaudēt svaru. Parasti jau pēc neilga laika no slimības sākuma ir novērojams būtisks svara trūkums, jo slimniecēm sevi ierobežot un kontrolēt padodas apbrīnojami labi.

Pirms ir pamanāms liels svara zudums, anoreksijas sākumu var arī nepamanīt. Bieži vien šīs meitenes gatavo pat visai savai ģimenei, ir izdomājušas atrunu sistēmu, lai nebūtu jāēd („Es jau paēdu skolā/darbā” utml.), ilgstoši knibinās ap savu porciju, taču beigās to tā arī neapēd vai kaut kur noslēpj un pēc tam izspļauj vai izmet.

Sarunās ar citiem cilvēkiem meitenes sevi apzīmē kā resnas, neglītas, pastāvīgi meklē dažādas nepilnības savā izskatā, lai arī objektīvi šādām domām pamata nemaz nav un no malas jau ir redzams, ka meitenes svars nav pietiekams. Parasti pašām slimniecēm jau ir izdomāti „mērķi”, uz ko viņas tiecas, lai būtu skaistas, vēlamas un mīlētas – cik kilogrami jānomet, cik centimetri apkārtmērā jāzaudē. Šie „ideāli” cilvēkam no malas bieži vien var likties pilnīgi absurdi, bet pacientes ir dziļi pārliecinātas par savu vēlmju pamatojumu.

Dziļi iekšienē pacientes ir strikti izplānojušas savus rīcības motīvus, var labi apzināties, ka patiesībā ēšanas traucējumu iemesls ir mīlestības, uzmanības, atbalsta trūkums, taču diemžēl šīs emocijas nespēj izpaust tieši. Tās tiek izpaustas caur šādām, sevi graujošām darbībām. Pacientes domā, ka nometot nepieciešamo daudzumu svara, kļūs citu mīlētākas un cienītākas, tādēļ motivācija virzīties uz mērķi ir īpaši spēcīga.

Meitenes, kas sirgst ar anoreksiju, parasti ir pedantiskas, pastiprināti tīrīgas, skrupulozi skaita ne tikai uzņemtās un patērētās kalorijas, bet arī fiksē apkārtējo attieksmi un vērtējumu pret sevi. Parasti pacientes ļoti labi jau no galvas zina, cik kurā produktā ir kaloriju, cik kaloriju tiks patērēts, izdarot kādu darbiņu. Liela atšķirība no „parasta” cilvēka, kas vienkārši seko līdzi savam svaram ir tā, ka anorektiķes skaita kalorijas pat ūdenī, tējā, rēķina, cik daudz kaloriju tiks notērēts, vienkārši guļot vai sēžot.

Daļa meiteņu, lai paātrinātu svara zudumu, pievēršas pastiprinātām fiziskajām aktivitātēm, lai zaudētu vēl vairāk svara un kaloriju. Cita daļa pievēršas svaru samazinošiem medikamentiem, caurejas zālēm, arī vemšanas izraisīšanai (nepareizi tiek uzskatīts, ka vemšanu izraisa tikai bulīmijas slimnieces!), kas jau tā novārdzināto organismu novājina vēl vairāk.

Svarīgs aspekts, ko atzīmē lielākā daļa meiteņu, ir paškontrole – ierobežojot ēdienu, slimniece pierāda sev, ka ir lietas, ko viņa savā dzīvē spēj kontrolēt un mainīt. Gadījumos, kad apkārtējo cilvēku emocijas un attieksmi mēs nevaram mainīt, ir svarīgi just kontroli vismaz kādā dzīves jomā.

Nervu anoreksijas slimnieces bieži vien ir arī depresīvas vai, gluži otrādi, ar strauju mainīgu garastāvokli, diemžēl gadās arī domas par pašnāvību. Meitenes cieš no uzmācīgām domām, īpaši par ēdienu un savu augumu, nespēj pareizi novērtēt sava ķermeņa aprises un svaru, izjūt nepatiku vai pat riebumu pret sevi un arī uzņemto ēdienu. Diemžēl mūsdienās ģimene un draugi ir tik ļoti pievērsušies sev un savām problēmām, ka var nepamanīt šādas izmaiņas, patiesībā tieši šis uzmanības trūkums ir viens no slimības iemeliem.

Tīri vizuāli, apskatot anoreksijas slimnieci, pirmais krīt acīs svara zudums. Krītoties tauku daudzumam organismā, rodas traucējumi hormonālajā sistēmā – meitenēm pirms pubertātes, iestājoties pubertātei, nesākas menstruācijas un neattīstās arī citas sekundārās dzimumpazīmes; tām, kurām mēnešreizes jau bija sākušās, tās var izzust. Hormonu disbalansa ietekmē pastiprinās ķermeņa apmatojums. Sirdsdarbība kļūst lēna, asinsspiediens un ķermeņa temperatūra krītas, meitenēm bieži salst – sākumā tikai plaukstas un pēdas, vēlāk pastāvīgi salst viss ķermenis, līdz pat drebuļiem.

Anoreksija prasa nopietnu ārstēšanu, bieži vien pat slimnīcā, izmantojot gan medikamentus, gan psihoterapiju, gan piespiedu barošanu. Svarīgi ir pieiet anoreksijas ārstēšanai nopietni, jo 15-20% gadījumu diemžēl beidzas ar nāvi.