Uhh, nu jau pagājusi gandrīz nedēļa, kopš vairs nepierakstu apēsto.
Pašai, protams, žēl un bēdīgi, bet neko darīt.
Laikam jau tomēr noslēpums slēpjas līdzsvarā, nevis straujos lēcienos… Te nu arī es padevos kārdinājuma priekšā…

Viss sākās pagājušo sestdien, kad atgriezās mans dārgais - aizgājām vakariņās - nebūt ne veselīgās vai diētiskās. Tad nākamajā dienā mājās bija jāpasūta pica, pēc pāris dienām atkal. Gaļa noteikti jāēd vairākas reizes dienā, katru reizi ar kādām piedevām vai maizīti.
Protams, nelikšu jau vīrietim mocīties badā, tikai diemžēl nemāku skatīties kā kāds ēd - prasās sastādīt kompāniju.

Priecē tas, ka neēdu vairāk kā iepriekš, pirms šīs, nosacītās, diētas. Tie paši auglīši, lakto, svaigi dārzenīši.
Taču vienai dzīvojot, visu gribēto ievērot ir daudz vieglāk.

Nezinu pat, dusmoties vai bēdāties. Un ja tā - uz ko un par ko?

***

Vakar kārtīgi novingrojos - beidzot izpildīju pilnu programmu ķermeņa apakšdaļai - izdarīju gan pietupienus ar stieni, gan vilkmi, gan izklupienus, visu pa desmit reizēm trīs ppiegājienus + jau ierastos vingrojumus uz trenažieriem, neskaitot, protams, nelielu iesildīšanos un dažus nelielus vingrojumus presei.

Pēc tam vēl divos piegājienos iegāju turku tvaika pirtī ar kolosālu mentola smaržu un labu kompāniju… Mmm! Tādu man arī derētu ierīkot mājās…

Rezultāts: šorīt pamodos, tirinot kājas aiz sāpēm! Apsēsties bez roku palīdzības nav iespējams. Pietupties nav iespējams nekādā veidā, pastaigāt arī nav viegli. Uh, pēc maksimums divām dienām tas pāries, bet šodien dibens izskatās simpātiski stingrs un ir tā labā sajūta, kad jūtos pastrādājusi!