|
 Šodien ir otrā diena pēc kārtējā stresa un otrā diena, kad esmu kapitāli norāvusies no savas pareizās ēšanas, mērķiem un vispār - visa veselā saprāta.
Sēžu mājās, nedaru neko un štopēju iekšā visu, kas pagadās pa rokai. Tā kā vakar mājās bija ciemiņi, ir arī tādas lietas, ko Normā nekad nepērku un neēdu, toties tagad varu rīt bez apstājas…
Bāc, un trakākais, ka nevaru un pat negribu apstāties!
Labi, es neesmu īpaši līdzsvarota personība, bet nu šoreiz jūtos traki.
Tāpēc pastāstīšu par to, kas līdz šim ir noklusēts - manām ne pārāk veselīgajām attiecībām ar pārtiku gadījumos, kad pagadās kāds notikums, kas izrauj mīksto paklājiņu no kājapakšas un noliek mani uz pakaļas.
Un tad notiek kā šodien. Dažreiz pat nevajag nekādu negatīvo/pozitīvo stimulu, arī ikdienā ir pietiekami daudz emociju, ko “apēst”. Ir cilvēki, kas tādos gadījumos zaudē apetīti un krītas svarā, man ir tieši otrādi.
Plus vēl viens aspekts - MAN GARŠO.
Es māku izbaudīt ēdiena aromātu, garšu, konsistenci, bet diemžēl nevaru apstāties.
Gadās, ka sakārojas kaut ko konkrētu. Piemēram, iebiezināto pienu ar cukuru. Vai cieti žāvēto desu. Vai marinētus gurķīšus. Vai ceptus pelmeņus ar majonēzi.
Nezinu, kāpēc nemēdz sakāroties kādu salātlapu vai svaigu gurķi, bet nu ko lai dara - katram savas īpatnības.
Un brīžos, kad sakārojas - es ļaujos - es pārāk stirpi sevi mīlu, lai atteiktu tādas nelielas vājības.
Problēma sākas brīdī, kad varu bez pauzes izēst bundžu iebiezinātā piena, sagriezt plānās šķēlītēs un noēst vismaz pusi desas luņķa, pusburku gurķīšu vai veselu bļodu eļļā ceptu pelmeņu…
Sirdsapziņa man vispār nav īpaši spēcīgi attīstīta un, kā var manīt, veselais saprāts arī ne.
Un tad sākas trakākais. Trakākais darās manā galvā.
Viena manis daļa ir pilnīgi apmierināta ar padarīto/apēsto; otra daļa šausta sevi par tādu nolaidību un cenšas saprast, kā un kāpēc TAS vispār varēja gadīties; trešā daļa vēlas iebāzt divus pirkstus rīklē un ātrāk tikt vaļā no visa ļaunuma, kas ir ieēsts; ceturtā daļa nosolas vairs tā nedarīt un, lai kaut kā kompensētu sev nodarīto, pie viena nosolas vairs neēst vispār, vismaz kādu laiku.
Ir nežēlīgi grūti tikt ar tām sajūtām galā.
Par laimi, es nevaru noturēties neēdot pat vienu dienu. Par laimi, man kaut kas nav riktīgi ar vemšanas refleksu un pati sev viņu nekad neesmu varējusi izsaukt. Par laimi, pēc pāris stundām/dienām tas pāriet…
Bet diemžēl atnāk atpakaļ. Un tad nav nevienas pašas minūtes, kad varētu nedomāt par ēdienu, domās kārdinot sevi ar kaut ko tik smaržīgu, garšīgu…
Laikam jau ir tikai viens līdzeklis, kā izvairīties no tādas kompulsīvas ēšanas, vismaz man.
Justies Laimīgai.
Tad nav laika un gribēšanas ievērsties muļķībām.
Tad ir spēks un gribasspēks, citas intereses un domas galvā.
Tad savu kāri pēc kaut kā jauka, salda, mīļa es varu apmierināt citādi…
Kamēr visa tā nav, atliek samierināties ar to, kas ir.
Labi, ka es zinu, ka ar svētdienu vai, vēlākais, pirmdienu atkal viss ieies vecajās sliedēs - pat ne vecajās, bet tajās, kurās es nu jau divas nedēļas tīri apzinīgi turos. Un viss būs labi - tādas kā es nepadodas.
|
November 6th, 2007 at 9:20 pm
Ak,Dievs! Lasu un redzu,ka ne man vienīgajai tādas problēmas..
Bet pēdējais teikums,kā naglai uz galvas - tādas kā mēs,nepadodas!!! :))
December 30th, 2007 at 1:32 pm
Tiešām arī identiskas manas sajūtas…Vēl ir tā,ka ēd,ēd un jūti,ka kunģis ir pilns un uzpūties,bet paiet 10 min.un tomērt kājas pašas nes mani uz virtuvi un roka sniedzas atkal pēc kaut kā neveselīga,un tad skatos spogulī cik liels vēders,un ar katru reizi nosolos,ka tā ir pēdējā,bet diemžēl…Kā es gribētu no šī netikuma tikt vaļā,man pat kauns no apkārtējiem,ka vairāk apēdu,bet tās pārēšanās notiek pa kluso…
January 14th, 2008 at 8:20 pm
oi! tikko atkal pierijos. šodien mēģināju uzsākt veselīgu uzturu. viss bija tik skaisti. brīvdiena - it kā jau tās ir tās pašas grūtākās dienas, īpaši, jo iespējams vieglāk tikt pie ledusskapja, bet tomēr normālas brokastis, mazas pusdienas - noskaņojums līdz ar to arī ideāls, bet tad tāds nieka bumbieris, tad apelsīns, tad gaļiņa, tad kādas 5 vai sešas saldskābās maizītes ar žāvētu gaļu, un tad puskukulis baltmaizes, ak, šausmas cik daudz es apēdu, tad atbraucot mājās vēl cepta vistiņa ar kečupu, kas palika pāri no vakardienas vakariņām. raudāju, tagad arī gribas raudāt. es neesmu tik stipra. man atkal ir liekais svars. nezinu. jūtos slikti un vairs nevaru.
February 7th, 2008 at 11:00 pm
patiesi pazīstami, pati esmu mēģinājusi atvemt, bet nespēju, toties riju caurejas līdzekļus.
Kā arī eju ārā un skrienu kādu pusstundu, ir gadījies, ka esmu skrējusi pat divos naktī. 
Kad es notiesāju veselu šokolādes tāfelīti ar litru piena pa virsu un kādus 10 cepumus, tad jūtos labi, kā tu jau aprakstīji, ar kādu daļu no savām smadzenēm. Patiesībā, aprakstīji visas četras sajūtas… Tiesa, mīnuss tāds, ka man nākas pretoties arī vecāku spiedienam, jo viņi mani vnk spiež ēst (man 15), tas ir pats drausmīgākais. Es lūdzu mammu, lai viņa nepērk cepumus un saldējumu, bet viņa vnk negrib mani atblastīt… Ja es nepārēstos, tad viss būtu superīgi… 
March 3rd, 2008 at 12:07 pm
Esmu neskaitāmes reizes mēģinājusi n-tās diētas, vingrošanu, treniņus,sporta zāli, bet dāmas, piedodiet par atklātību, tad jau labāk es vienreiz pieēdos pa visu nedēļu(jo nemitīgi sēžu uz diētām, cik nopratu j;us ar) un ar to pirkstu palīdzību atbrīvojos no tiem morālajiem un fiziskajiem pārmetumiem, kas mani moka pēc šķīvja iztukšošanas un jūtos daudz labāk nekā tad, ja kunkstu un vaidu, šaustot sevi par to, ka atkal neesmu varējusi noturēties karbonādes vai frī kartupeļu priekšā…tā nu tas ir un tur neko nevaru līdzēt, jo ar šo lietu cīnos kopš pamatskolas laikiem, kad tādā veidā, īsā laika sprīdī nometu 25kg, tas bija kā stimuls, ka ja noraušos, zināšu kā visu labot…
jauku dienu…:)
March 5th, 2008 at 3:04 pm
meitenes vai jums shi shausmiga paraduma delj (kas skar ari mani) nav shausmigas problemas ar gremoshanu? es mocos jaw kadus 5 gadus (varbut pat gandriz visu muzh.. esmu pusaudze un man ari ta pati problema ka maja visu laiku pilna ar saldumiem..
April 7th, 2008 at 3:41 pm
Hello. Let’s get acquainted!
My name is Jessika.
April 7th, 2008 at 8:05 pm
Ojjj.. Izlasīju man ir tieši tas pats. Kad lasīju likās, ka pati esmu saraxtījusi. :/ Trakums - galīgi nav gribasspēka :/
April 14th, 2008 at 8:52 pm
arii man tas pats ir,,es visu laiku domaju ka esmu vieniigaa, nesapratu kas ar maniim notiek,, vienu briidi domaaju ka juuku praataa,, taa vispaar seezhu uz dieetas,, wai pareizaak sakot eedu veseliigu paartiku,… bet nu ik pa diwaam nedeljaam sanaak norauties, tad aizeju uz weikalu, galiigaa badaa salieku iekshaa grozinjaa wafeles, jau gatawu karbonaadi,, salatinjus , treknu, visu to ko ikdienaa needu.. sacepu kartupeljus un wel pa celjam uz majam paspeeju appest kaadu saldumu kas jau man taa piepilda kunjgi bet par to naw runa,, viss ir galwaa, es katru dienu domaaaju un censhos,, dzeru baldrejaanjus un censhos nomierinaat nerwus,, maz ,, bet dazreiz paliidz.. man neliidz nekaadi skaistu meitenju atteli wai kaut kas tml. es labak izwemtu to visu araaa,, bet es nemaaku… un man nesanaak. tas ir tik pretiigi, ka riju ta ka taada gows. neesmu paraak resna,, tas laikam tadeelj ka ieniistu sewi,,
vistrakaak ir tad kad aizbraucu uz laukiem pie omas,, jo vinjai naw nekaaa weseliiiga un tad kad vinja pajautaa ko lai uztaisa es ar smaidu sejaa saku ka kartupleju pankuukas.. wai kko treknu,, peec taam dienaam es nespeeju paskatiities spogulii, nu ir 8 dienaa kad turos un eedu veseliigi,, gribu iztureet 2us meneshus,, tas ir nereaaali.. jo 5dien atkal dodos pie vecmaminjas,, un notureties nesanaaks… ;(
well piebildiiishu ka alkohola reibumaa es riju daudz trakaak.. kad atnaaku palii majaas, seezhu un izriju visu ko redzu,, es pat nezinu kadeelj mes newaram apstaaties,, vispar gribeeetu ar jums sazinaties jo seit lasot komentarus es juutu ka ir cilweki kas juutas liidziigi ,, man 16 gadi,., manas draudzenes ir ljooti slaidas un vinjas tik skandina cik labi izskataas,, un kaa vinjas maz eed utt.. un man tik gruuti. bet protams es pati eedienu lieku muteee.. ;( .. es domaaju ka ja 5us meneshus waretu notureeties tad tas viss parietu ,, bet man skiet ka tagad jau nojuugshos..
April 21st, 2008 at 8:17 pm
Un es visu laiku domāju ka tā ir tikai mana vaina ka nevaru neēst un nedomāt par ēdienu, taču izrādās ka es neesmu vienīgā un kā tā ir kaut kāda problēma kas skar daudzas. A kāda zina kur var dabūt palīdzību? Es esmu centusies un man ir arī izdevies, bet tūlīt kā sanāk noturēties tā atkal uzmācas domas par ēdienu un gribas ēst. Par laimi es neēdu pēc sešiem, bet tik un tā līdz tam laikam sanāk pārēsties, un turklāt es pat to negribu, bet nesaprotu kapēc nevaru atturēties.
Ko darīt?
May 9th, 2008 at 5:39 pm
Par laimi es ar to daudz maz esmu tikusi galā un jau kopš 2005. gada novembra neesmu pielikusi kunģīti līdz ūkai… Man palīdzīja vīrs - tādā veidā, ka nebiju viena (t.b. bija kāds, ar kuru dzīvoju kopā), ka tika piepildīts mans laiks turklāt vēl gandrīz piespiedu kārtā. Ja agrāk es varēju izvēlēties iet ar draudzenēm kaut kur vai pasēdēt mājās un uzrīkot sev šādas vērdera izvirtības
, tad nu jau bija jārēķinās ar citu cilvēciņu. Jā piebilst, ka vecāki šai lomai neder, jo tie ir “savējie”, kas sapratīs, bet vīrs - tomēr vairāk vai mazāk “svešs” cilvēciņš :). Pēc tam jau pieradu pie jaunā režīma, tagad pēc darba pa ceļem ieeju sporta zālē, tad vakarā vēlu tikai mājās, un tad jau tas patīkamais nogurums vairs neļauj rakņāties pa ledusskapi. Mans secinājums - ir jāatrod, ar ko kaut vai piespiedu kārtā aizpildīt laiku un aizdzīt domas. Ja gribas ko apēst, tad labāk iziet cilvēkos vai ar kādu aprunāties 