Ai, negribas pat neko rakstīt…

Mēnesis jau apkārt, ko es esmu bez jebkādiem sirdapziņas pārmetumiem noslinkojusi… Sporta klubs laikam jau aizmirsis kā es izskatos, ēdu nu tā - jebkurā gadījumā - ne-diētiski…

Un tas vēl būtu sīkums. Ja vien gribētos darīt vismaz kaut ko citu.

Bet asaras birst kā pupas - pa dienu, pamostoties naktī, cilvēkos vai vienai esot. Nav īsti labi ar mani.

Mācīties negribās. Kaut kāds periods dzīvē, kad šķiet, ka neko nevaru, neko neprotu un neko nezinu. Pat īsti nesaprotu, ko es esmu tos četrus gadus darījusi universitātē un kam man tas vajadzīgs.

Darba man jau kādu laiku nav. Un it kā esmu jau pieradusi, ka varu neiet iekšā katrā veikalā un nepirkt visu, ko sirds vēlas. Par to nepārdzīvoju. Bet darbs tomēr ir viena no dzīves jomām, neatņemamām. Un man viņa iztrūkst.

Negribu strādāt par kapeikām. Tas, ko sauc par “konkurētspējīgu atalgojumu” lielākoties mani nespēj ieinteresēt. Tad jau labāk sēžu mājās un rakstu memuārus te, nevis tērēju laiku. Pie tam atrast ko tādu, ko savienot ar studijām, nodarbībām, kuras brīžam tiek ieliktas neadekvātos laikos bez brīdinājuma, arī nevar…

Veselības man arī īsti nav. Pēc tam, kad savu sapņu darbiņu nedabūju dēļ med.komisijas… Brr, par to gan pat domāt negribas. Laikam tas tiešām bija Trieciens. Lūzums.

Mīlestība… Nu tā… Neteiktu, ka varu domāt par mīlestību, atdot sevi pilnvērtīgi, ja galvā tikai drūmas domas. Žēl cilvēkus, kam ar mani, tādu bēdīgu, jāsaskaras.

Un tādos brīžos kā šis, ticiet man, aizmirstas viss tas labais un spēcīgais, ko es māku, daru, protu, zinu. Un tas, kas es esmu.

Nu tā - tas mans dvēseles kliedziens.

Meklēju jaunu lūzuma punktu. Atspērienam.