Izlēmu, ka pietiek slimot un staigāt pa ārstiem. Apnikusi tā slinkošana un nespēks. Jāceļas un jādara kaut kas sevis labā, piemēram, jāaiziet līdz universitātei un vēlāk arī sporta zālei - tad arī pašsajūta uzlabosies.

Pirmajā dienā universitātē pirmais, ko dzirdēju no grupasbiedra, bija “Tu neesi baigi notievējusi?” Biju pārsteigta par jautājumu, bet nu mazliet jau siltāk ap sirdi palika - kāds pamana…

Atnākot mājās, likos uz svariem un, neskatoties uz jau paēstajām pusdienām tie rādīja… 61 KILOGRAMU!!! Tādu skaitli es jau tik sen nebiju redzējusi! Prieks, protams, ne pa jokam!

Sākumā gan domāju, ka tās ir slimības sekas (kaut gan slimības laikā ēdu par diviem), taču tas pats 61 turas vēl šodien.
Esmu patiešām priecīga, jo tas nozīmē - jau mīnus 8kg no decembra beigām.

Ignorēju iesnu atlikušās pazīmes un otrdien pirmoreiz pēc tik ilgā pusotras nedēļas pārtraukuma devos uz zāli. Un trešdien arī.

Otrdien pievērsos ķermeņa augšdaļai, trešdien lejasdaļai, kā arī mazliet vairāk nekā parasti pavingrināju presīti un muguras atliecējmuskuļus. Atzīšos godīgi, bet presi trenēt man patīk vismazāk no visām grupām, tāpēc līz šim tam nebiju pievērsusies. Bet tagad tuvojas vasara, vismaz mazliet jāvelta uzmanība arī vēderiņam.

Šodien jau ceturtdiena. Un es lieliski izjūtu, ka sportošanā bija pauzīte - viss sāp. Tās patīkamās sāpītes visās maliņās. Tāda sajūta, ka man pat parādījušies jauni muskulīši, par kuru esamību es pat nezināju… Tad nu staigāju tāda stīva, bet priecīga un apmierināta. Ik pa laikam paskatos spogulī, pagrozos un aizeju vēl priecīgāka. Sāku just rezultātus.